IPv5: kur tas gāja
Vidusmēra cilvēks, iespējams, precīzi nezina, kas ir IP, pat ja visa mūža garumā viņi ir pienācīgi sadarbojušies ar datoriem.
IP The Layman
Ar terminu IP apzīmē interneta protokolu . Interneta protokols ir noteikumu un likumu kopums, kas attiecas un kontrolē katru datu paketi, kas tiek pārsūtīta pa tīklu. Lai datoriem būtu vieglāk un internets varētu pastāvēt, ir jābūt universālam interneta protokolam, kuru izmanto katrs dators, kas savienots ar tīklu. Gadu gaitā ir bijušas vairākas dažādas šī universālā interneta protokola versijas, no kurām nesen ieviesta ir IPv6 vai interneta protokola 6. versija.
IPv5: Izcelsmes stāsts
Ikviens, kurš ir apskatījis tīkla, ar kuru ir izveidots savienojums, specifikāciju, zinās, ka mūsdienās datori izmanto IPv4 (universālā interneta protokola 4. versija) vai IPv6 (universālā interneta protokola 6. versija). IPv6 ir pēdējā laikā izstrādātā un universāli ieviestā interneta protokola versija, savukārt IPv4 ir tā priekštecis. Vai redzat kaut ko trūkstošu? Precīzi, IPv5. Vai, izstrādājot interneta protokola versijas, globālā tīmekļa dievi vienkārši izlaida veselu numuru? Vai viņi pievilka mūs Microsoft vai Apple? Mēs joprojām gaidām Windows 9 un iPhone 9, puiši. Īsā atbilde ir nē - interneta protokola 5. versija, kas precīzi pazīstama kā IPv5, noteikti pastāvēja. IPv5 tika izstrādāts, ieviests un pārbaudīts nelielā mērogā, taču tas nekad netika universāli pielāgots un vēlāk tika pilnībā pamests, kad parādījās IPv6.
IPv5, kad tā pirmo reizi tika atklāta pasaulei, sauca ar nosaukumu Internet Stream Protocol (vai ST). IPv5 bija Apple, NeXT un Sun Microsystems kopējo centienu auglis, un tas galvenokārt tika izveidots kā videi- un balss straumēšanas vide. Eksperimentu laikā tika atzīts, ka ST ir ārkārtīgi efektīvs datu pakešu pārsūtīšanā ar noteiktām frekvencēm, vienlaikus saglabājot atvērtus saziņas kanālus. IPv5 tika izstrādāts, balstoties uz daudziem tādiem pašiem principiem kā IPv4, un tas galu galā izrādījās tā atsaukšana. IPv5 izstrādē nebija daudz atjautības - cilvēki, kas to slēdza, vienkārši izvēlējās interneta protokola ceturto versiju, specializēja to komunikācijas nolūkos un pārdēvēja par jaunu interneta protokola atkārtojumu ar dažām citām izmaiņām protams.
IPv5 sabrukums
IPv6 tika izstrādāts, kamēr tika eksperimentēts ar IPv5, un kur IPv5 sev līdzi bija interneta protokols, kas bija diezgan piemērots video un audio komunikāciju apstrādei internetā, tā joprojām attīstītais konkurss piedāvāja gandrīz neierobežotas IP adreses un elpu elpu jauna dzīve tīmeklim. Tāpat kā tas bija interneta protokola versijas gadījumā, uz kuras pamatā bija IPv5, IPv5 cieta smagā 32 bitu adresācijas gadījumā.
IPv5 bija tāds pats adrešu formatējums kā IPv4 - IP adreses, kas izskatījās kā XXX.XXX.XXX.XXX, un tām bija četri skaitliskie okteti (skaitļošanas pasaules informācijas vienība, kurā ir astoņi biti), no kurām katrai varētu būt jebkurš skaitlis starp 0 un 255 ieskaitot. Galvenā šāda veida adresēšanas formāta problēma ir fakts, ka tas pieļauj tikai 4, 3 miljardus IP adrešu, un tā kļuva vēl lielāka problēma, pieaugot internetam un arvien lielākam skaitam datoru kļūstot par tā sastāvdaļu. Kaut kad ap 2011. gadu katra pēdējā atlikušā unikālā IPv4 adrese tika piešķirta datoriem visā pasaulē. Tas pats, kas padarīja IPv4 novecojušu, nozīmētu arī IPv5 iznīcināšanu, tāpēc nebija jēgas publiskot IPv5 un kronēt to par jauno standartu tam, kā interneta datori savstarpēji sazinās.
Pasaule pieņēma IPv6 kā jauno standarta interneta protokolu. IPv5, no otras puses, spēlēja lielu lomu daudzu dažādu tehnoloģiju attīstībā, kas mūsdienās ir ārkārtīgi izplatītas - balss pār-IP (vai VoIP), kas tiek izmantota balss sakariem visā internetā visā pasaulē, kas ir visievērojamākais.
IPv6 glābšanai
IPv6 tika izstrādāts jau 1990. gados, taču jaunākā un lielākā interneta protokola plaša mēroga ieviešana sākās tikai 2006. gadā. Salīdzinot ar tā priekšgājējiem, kas bija 32 bitu protokoli, IPv6 ir 128 bitu protokols, kuram ir triljoni pēc triljoniem IP adrešu piedāvājuma (precīzi sakot, 3, 4 × 1038 adreses), salīdzinot ar tās priekšgājēju apreibinošajām 4, 3 miljardiem adrešu. Būtībā nekādā veidā cilvēcei nedarbojas IP adreses, vienlaikus izmantojot IPv6 jebkurā tuvākajā laikā. IPv6 izmanto adresēšanas formātu, kurā katra adrese sastāv no astoņām heksadecimālo skaitļu kopām, katra vienība sastāv no 4 rakstzīmēm un ir vienāda ar 16 bitiem, kopā 128 biti vienā adresē. IPv6 adreses ir burtu un ciparu, tajās tiek izmantoti cipari no 0 līdz 9 un alfabēts no A līdz F. Lūk, kā izskatās tipiska IPv6 adrese:
2001: 0db8: 0000: 0000: 1234: 0ace: 6006: 001e
Satraucoši ilgi, vai ne? Arī tam ir risinājums! Vai jūs domājāt, ka IPv6 bija kaut kāds puscepts, wannabe interneta protokols? IPv6 adreses var būt patiešām garas un tajās bieži satur ievērojami lielu nulles skaitu. Vadošās nulles (nulli (-es) katras rakstzīmju kopas sākumā) var “apspiest” (adreses ierakstīšanas laikā vienkārši ignorēt), un jebkuru rakstzīmju kopu, kas pilnībā sastāv no nullēm, var aizstāt ar :: simbolu :: simbolu :: katrā adresē tomēr var izmantot tikai vienu reizi), lai saīsinātu IPv6 adreses. Iepriekš uzskaitītā IPv6 adrese, piemēram, pēc tam, kad ir izdzēstas visas galvenās nulles un visas rakstzīmju kopas, kas pilnībā sastāv no nullēm, tiek aizstātas ar :: simbolu, vēlas kaut ko līdzīgu:
2001: db8 :: 1234: ace: 6006: 1e
IPv6 ir atspoguļojis katru trūkumu, kāds bija tā priekšgājējiem - sākot ar adreses ierobežojumiem un beidzot ar lietošanas ērtumu, tāpēc tas drīz nekur neiet. IPv6, atšķirībā no nenozīmīgā plankuma uz globālā tīmekļa auduma, kas bija tā priekšgājējs IPv5, ir šeit, lai paliktu.
